Obligātā ziņošana par sarkano siļķi

Viens no mūsu komentētājiem izvirzīja aizstāvību Jehovas liecinieku nostājai par obligātu ziņošanu par vardarbības pret bērniem gadījumiem. Nejaušība, ka mans labs draugs man deva identisku aizstāvību. Es uzskatu, ka tas atspoguļo Jehovas liecinieku standarta pārliecību, un tāpēc es uzskatīju, ka tas prasa vairāk nekā atbildi komentāru līmenī.
Šeit ir arguments aizstāvībai:

Karaliskā komisija parādīja, ka WT jau ilgu laiku ražo materiālus, lai izglītotu cilvēkus par bērnu vardarbības briesmām. JW politika ir darīt lietas saskaņā ar Bībeles teikto. Viņiem Bībele ir virs zemes likumiem, bet tie ir ievēroti gadījumos, kad likumi nav pretrunā ar Bībeles direktīvām vai ir pretrunā ar tiem.

Divu liecinieku noteikums ir paredzēts tikai draudzes darbību veikšanai, nevis tiesisku darbību veikšanai. Vecākiem vai aizbildņiem ir jārīkojas juridiski. Liekas, ka daudzi vecāki nav vēlējušies par šādiem jautājumiem ziņot varas iestādēm, jo ​​viņi nevēlējās problēmu. Viena no lietām, ko Karaliskā komisija ir komentējusi, ir tāda, ka Austrālijai nav vienotu likumu par šādu lietu ziņošanu. Valstu, kurās tas ir obligāts, JW ziņos par to pat tad, ja vecāki to nevēlējās darīt.

Dokumentos tā nav kļuvusi par lielo problēmu.

Es nevēlos izcelt komentētāju, bet tikai viņa argumentu.
Organizācija slēpjas aiz fakta, ka tur, kur obligāti jāziņo, tie ievēro. Šī ir sarkanā siļķe. Tas nozīmē, ka, ja valdība neuzskata, ka ziņošana par visiem vardarbības pret bērniem gadījumiem ir pietiekami svarīga, lai padarītu to obligātu, ir negodīgi vērsties pie mums par to, ka neziņojam. Austrālijas Karaliskās komisijas sēdē nāca klajā ar to, ka dažām valstīm bija obligāti jāziņo un tās tika atceltas. Iemesls bija tāds, ka, padarot to par obligātu, cilvēki ziņoja par visu, baidoties tikt sodīti. Pēc tam varas iestādes bija pārņemtas ar daudz niecīgām sūdzībām un pavadīja tik daudz laika, sekojot tām visām, ka baidījās, ka likumīgas lietas paslīdēs cauri plaisām. Viņi cerēja, ka, atceļot obligāto ziņošanas likumu, cilvēki rīkosies pareizi un ziņos par likumīgiem gadījumiem. Liecinieki, visticamāk, negaidīs, ka “laicīgie” cilvēki rīkosies pareizi, bet kāpēc gan mēs nedarītu to, ko sagaida varas iestādes, ņemot vērā, ka mēs turamies augstāk?
Veicot šīs nopietnās situācijas ērtu aizstāvēšanu, mēs ignorējam 2 lietas. Pirmais ir tas, ka pat tad, ja ir obligāts ziņošanas likums, tas attiecas tikai uz apgalvojumiem par vardarbību pret bērniem. Tas ir apgalvojumi nav noziegumi.  Komisijas advokāts Stjuarts kungs skaidri norādīja, ka ziņot par noziegumu ir obligāti. Ja ir skaidri pierādījumi par vardarbību pret bērnu - ja ir bijis iespējams īstenot divu liecinieku likumu -, mums ir noziegums, un par visiem noziegumiem jāziņo. Tomēr pat gadījumos, kad noziegums ir acīmredzami izdarīts, mēs joprojām neesam par to ziņojuši. Mums neizdevās ziņot par 1000 gadījumiem! Kāda varētu būt aizsardzība tam?
2^nd punkts ir tāds, ka valdībai nevajadzētu noteikt, ka ziņošana par apgalvojumu par tik smagu noziegumu ir obligāta. Jebkura likumpaklausīga pilsoņa sirdsapziņai būtu jāmotivē viņš ziņot augstākstāvošajām varas iestādēm par visiem nopietniem noziegumiem, īpaši par noziegumiem, kas rada skaidru un aktuālu apdraudējumu iedzīvotājiem. Ja organizācija patiesi vēlas aizstāvēt apgalvojumu, ka mēs darām lietas saskaņā ar Bībeles teikto, tad kāpēc mēs nepakļaujamies Bībelei attiecībā uz pakļaušanos augstākām varas iestādēm, mēģinot krimināllietas risināt tikai paši? (Romiešiem 13: 1–7)
Kāpēc mēs izturamies ar šo noziegumu savādāk nekā mēs visi citi? Kāpēc mēs sakām, ka tā ir tikai ģimenes atbildība?
Teiksim, ka māsa nāca klajā un ziņoja vecākajiem, ka redzēja, kā vecākais pamet kūti ar drēbēm asinis. Pēc tam viņa iegāja šķūnī un atrada nogalinātas sievietes līķi. Vai vecākie vispirms dotos pie brāļa, vai arī tieši uz policiju? Pamatojoties uz to, kā mēs rīkojamies ar vardarbību pret bērniem, viņi nonāktu pie brāļa. Teiksim, brālis noliedz, ka būtu tur pat. Vecajiem tagad ir darīšana ar vienu liecinieku. Pamatojoties uz to, kā mēs rīkojamies ar vardarbību pret bērniem, brālis turpinātu kalpot par vecāko, un mēs informētu māsu, ka viņai ir tiesības vērsties policijā. Ja viņa to nedara, tad neviens to nezinās, ja vien kāds neuzķersies uz līķi. Protams, līdz šim brīdim brālis būs paslēpis līķi un sakopis nozieguma vietu.
Ja jūs aizstājat “noslepkavoto sievieti” ar “seksuāli izmantojamo bērnu”, jums ir precīzs scenārijs par to, ko tūkstošiem reižu esam paveikuši ne tikai Austrālijā, bet visā pasaulē.
Ja nu slepkava, kuru mēs tikko esam attaisnojuši, izrādās sērijveida slepkava un atkal nogalina? Kurš ir vainīgs asinīs par visām slepkavībām, ko viņš pastrādā no šī brīža? Dievs teica Ecēhiēlam, ka, ja viņš nebrīdinās ļaundarus, ļaunie joprojām nomirs, bet Jehova sauks Ecēhiēlu par viņu izlietajām asinīm. Citiem vārdiem sakot, par nepaziņošanu viņš būtu vainīgs asinīs. (Ecēhiēla 3: 17—21.) Vai šis princips nebūtu piemērojams gadījumā, ja nav paziņots par sērijveida slepkavu? Protams! Vai šis princips nebūtu piemērojams arī gadījumā, ja netiek ziņots par vardarbību pret bērnu? Seriālie slepkavas un vardarbīgie bērni ir līdzīgi, jo viņi abi ir piespiedu kārtā atkārtoti izdarīti likumpārkāpēji. Tomēr sērijveida slepkavas ir diezgan reti sastopamas, savukārt bērnu varmākas traģiski ir izplatītas.
Mēs cenšamies atbrīvot sevi no atbildības, apgalvojot, ka sekojam Bībelei. Kādi ir Bībeles Raksti, kas mums saka, ka mums nav pienākuma aizsargāt draudzes un sabiedrības locekļus no ļoti nopietniem draudiem viņu veselībai un labklājībai? Vai tas nav viens no iemesliem, kāpēc mēs apgalvojam autoritāti atkārtoti klauvēt pie cilvēku durvīm? Mēs to darām mīlestības dēļ, lai brīdinātu viņus par kaut ko ļoti bīstamu, ja viņi to ignorē. Tā ir mūsu prasība! To darot, mēs uzskatām, ka esam atbrīvoti no asins vainas, ievērojot Ecēhiēla noteikto modeli. Tomēr, kad draudi ir vēl nenovēršamāki, mēs apgalvojam, ka mums par tiem nav jāziņo, ja vien mums nav dots rīkojums to darīt. Patiesībā mums to pavēlēja Visuma augstākā vara. Viss Mozus likums balstījās uz 2 principiem: mīlēt Dievu pāri visam un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Ja jums ir bērni, vai jūs nevēlaties uzzināt par iespējamiem draudiem viņu labklājībai? Vai jūs domājat, ka kaimiņš, kurš zināja par šādiem draudiem un nebrīdināja jūs, parāda jums mīlestību? Ja jūsu bērni pēc tam tiktu izvaroti un jūs uzzinātu, ka jūsu kaimiņš zina par draudiem un nespēj jūs brīdināt, vai jūs viņu neatbildētu?
Mūsu piemērā par vienu slepkavības liecinieku bija tiesu ekspertīze, ko policija varēja izmantot, lai potenciāli konstatētu brāļa vainu vai nevainību, kurš bija liecinieks, atstājot nozieguma vietu. Šādā gadījumā mēs noteikti izsauktu policiju, zinot, ka viņiem ir līdzekļi, kuru mums trūkst, lai konstatētu faktus. Tas pats attiecas uz vardarbības pret bērniem gadījumiem. Tas, ka mēs neizmantojam šo rīku, liecina par to, ka mūs patiesībā neinteresē citi un arī Dieva vārda svētdarīšana. Mēs nevaram svētīt Dieva vārdu, nepaklausot viņam. Mēs esam ieinteresēti tikai aizsargāt organizācijas reputāciju.
Neveicot Dieva likumu pirmajā vietā, mēs esam sev pārmetuši, un, tā kā mēs domājam, ka mēs viņu pārstāvam un nesam viņa vārdu, mēs viņam pārmetam. Būs nopietnas sekas.

Meleti Vivlons

Meleti Vivlona raksti.