[Šī raksta autors ir Alekss Rovers]

Esther
Kad mēs uzzinām, ka mūsu reliģiskie vadītāji ne vienmēr ir bijuši godīgi pret mums, ka dažas mācības ir pilnīgi pretrunā ar to, ko māca Raksti, un ka sekošana šādām mācībām patiesībā var mūs novērst no Dieva, tad kā rīkoties?
Jūs, iespējams, pamanījāt, ka līdz šim mēs esam atturējušies no padomiem, vai atstāt Jehovas liecinieku draudzi vai palikt tajā. Mēs atzīstam, ka galu galā tas ir personīgs lēmums, kura pamatā ir apstākļi un Svētā Gara personīgā vadīšana.
Tiem, kas paliek, jūs varat sajust, ka nevarat atļauties, lai jūs uzzinātu, jo uz spēles ir tāda dzīve, kādu jūs zināt. Tāpēc jums jāskatās, ko jūs sakāt un ar ko dalāties savās domās. Ja sapulcē pārlūkojat tādus rakstus kā šis, jūs uzmanīsieties, lai neviens neskatītos pār jūsu plecu.
Varbūt jūs esat teicis sev: "Es palikšu, jo es varu paveikt labu darbu savu brāļu un māsu labā, uzmanīgi izšķirot tos, ar kuriem es varu dalīties patiesības kumosos." Varbūt jūs mēģināt sniegt atbildes, kuras atrodas tieši aizdomu celšanas radarā, cerībā, ka kāds sāks domāt pats?

Vai jūs dažreiz jūtaties kā slepens aģents?

Es vēlētos jūs iepazīstināt ar Esteru, slepeno karalieni. Vārds Estere nozīmē “kaut kas slēpts”. Pamatā Estere maldināja karali par viņas identitāti un bija ar viņu saistīta, kaut arī viņa zināja, ka viņš nav apgraizīts. Abas šīs lietas varētu viegli izraisīt mūsu sirdsapziņas iebildumus, bet tas notika apstākļa apstākļos, ko Jehova ļāva viņai atrasties.
Kā svaidītie kristieši mēs esam daļa no garīgā Izraēla, tātad garīgi apgraizīti. Sazināšanās ar “neapgraizītajiem”, kuri noraida viņu adopciju, un mūsu identitātes slēpšana kā svaidīta, baidoties no vajāšanas, ir diezgan liela situācija, kurā Estere ir nonākusi.
Tik pretrunīga ir Esteres grāmata, par kuru Luters savulaik teicis Erasmusam, ka tā “ir pelnījusi ... tikt uzskatīta par nekanonisku”. Tāpat dažu mūsu lasītāju acīs var šķist ļoti pretrunīgi, ka līdz šim datumam šī emuāra autori turpina sadarboties Jehovas liecinieku draudzēs.

Dievišķā Providence

Dievišķā providence ir teoloģisks termins, kas attiecas uz Dieva iejaukšanos pasaulē. Mēs saprotam, ka mūsu Debesu Tēvs pats ir suverēns un pat var ļaut kādu laiku notikt apšaubāmām lietām, lai viņa mērķis jaunām debesīm un jaunai zemei ​​piepildītos.
Pat mūsu Kungs to zināja, sakot:

“Es tevi izsūtīšu kā aitas vilku starpā. Tāpēc esiet tikpat veikls kā čūskas un tik nevainīgs kā balodis. ”- Mt 10: 16 NIV

Tas, ko Luters nespēja realizēt attiecībā uz Esteres grāmatu, ir “Dievišķās providences” demonstrēšana ar Esteres starpniecību. Mēs, iespējams, nesaprotam, kāpēc Dievs ir sodījis dažus par šķietami maziem grēkiem, turpinot lietot citus, kas vainīgi par lielākiem pārkāpumiem.
Tomēr tajā ir mierinājums, lai arī kādas kļūdas mēs agrāk būtu pieļāvuši, mēs esam tieši tur, kur Dievs vēlas, lai mēs šodien atrastos. Bieži tiek teikts, ka mēs varam paskatīties uz glāzi kā pusi pilnu vai pustukšu. Svētie Raksti mūs mudina uz mūsu ciešanām skatīties kā uz kaut ko priecīgu. Tā ir arī dievišķā gādība mūsu dzīvē, ka mūs var izmantot atbilstoši tam, kā viņš priecājas apstākļos, kādos mēs atrodamies.
Atzīstot dievišķo rūpību Esteres dzīvē, mēs varam redzēt, ka, kaut arī visu dzīvi esam nonākuši neveiksmīgās situācijās, mēs varam ļaut Jehovam mūs izmantot tādā stāvoklī, kādā atrodamies.
Pāvils to skaidri pateica: “kā Tas Kungs katram ir uzticējis, kā Dievs ir aicinājis katru cilvēku, tā arī viņam jādzīvo”. Tā Estere nonāca karalienes stāvoklī, kad mūsu Tēvs iejaucās jūdu vārdā un caur viņu aicināja izpildīt viņa gribu.

"Ļaujiet katram palikt tajā dzīves situācijā, kurā viņš tika izsaukts" […]

“Vai tevi sauca par vergu? Nav jāuztraucas par to" […]

“Neatkarīgi no situācijas, kad kāds tika saukts, brāļi un māsas, ļaujiet viņam palikt tajā kopā ar Dievu” - 1 Co 7: 17-24 NET

Mēs atzīstam Dieva Providence, ka viņš mūs aicināja noteiktos apstākļos. Tagad svarīgi ir tas, ka mēs nekļūstam par vergiem vīriešiem. Turpmāk mēs darām viņa gribu:

“Apgraizīšana nav nekas, un neapgraizīšana nav nekas. Tā vietā ir svarīgi ievērot Dieva baušļus. ” - 1. Ko 7:19

Ja, sekojot Dieva vadībai, mēs beidzot esam atbrīvoti, tad izmantojiet šo brīvību pēc iespējas labāk (1 Co 7: 21). Dažiem no jums tas patiešām tā ir, bet citi paliek karaliene Estere un viņiem tiks dotas iespējas darīt daudz laba. Izkļūšana no viņas (organizētās reliģijas) nozīmē, ka mēs vairs nepakļaujamies tai, mēs jau esam brīvi, pat ja turpinām kalpot tādiem, kādi esam.

Kā mēs paliekam uzticīgi

Esterei pienāca patiesības brīdis, kad viņai tika uzdots likt savu dzīvi brāļiem un māsām. Viņai bija jāatzīstas par jūdu un jārunā ar karali. Abām šīm darbībām draudēja nāvessods. Papildus tam viņai nācās pretoties Hamanam, otram varenākajam cilvēkam tautā.
Arī viņas brālēnam Mordohajam bija patiesības brīdis, kad viņš atteicās paklanīties Hamana priekšā. Beigu beigās, kamēr Estere, šķiet, veiks savu misiju kopā ar ķēniņu, izskatās, ka Mordohaju piedzīvos nāve:

“Tagad Hamans tajā dienā devās priecīgs un ļoti iedrošināts. Bet, kad Hamans ieraudzīja Mordehaju pie ķēniņa vārtiem, un viņš necēlās un ne drebēja viņa klātbūtnē, Hamans piepildījās ar niknumu pret Mordehaju. ”- Estere 5: 9 NET

Pēc tam, pēc Zerega (Hamana sievas) ieteikuma, Hamans pavēl izgatavot spilvenus, lai nākamajā dienā Mordohaju varētu pakārt līdz nāvei. Estere nesaņēma pravieša mierinājumu, viņa nesaņēma redzējumu. Ko viņa varēja darīt?
Tādos brīžos palieciet uzticīgs, paļaujoties uz Jehovu:

“Uzticieties Kungam no visas sirds un nepaļaujieties uz savu izpratni” - Pr 3: 5 NIV

Mēs nezinām, ko mūsu Tēvs mums ir ieplānojis. Kā mēs varētu? Mordohaja dienas parādījās neskaitāmas, un viņa dzīve bija beigusies. Izlasiet Esteres 6. un 7. nodaļu, lai uzzinātu, kā stāsts beidzās!
Patiesības brīdis var nonākt arī pie mums, pat ja mēs joprojām sazināmies ar savu draudzi. Kad pienāk šis brīdis, mēs paliekam uzticīgi, nesaliecot ceļgalu un nebaidoties par savu labsajūtu. Šādā laikā mums pilnībā jāuzticas savam Tēvam. Tēvs nekad neatstāj savus bērnus. Mums no visas sirds jāuzticas viņam un nevis jāpaļaujas uz mūsu pašu izpratni. Mums ir jāuzticas, ka viņš veiks lietas pareizi.

“Jehova ir manā pusē; Es nebaidīšos. Ko cilvēks var man darīt? ”- Ps 118: 6 NWT

Secinājumi

Mēs nedrīkstam spriest par citiem tādā stāvoklī, kādā Dievs viņus ir pieņēmis. Vienkārši pārstāsim pieliekt celi Hamanam un, ja tas mūs novedīs pie situācijas, kad mēs būsim atbrīvoti no verdzības, tad turpināsim izmantot savu jaunatklāto brīvību mūsu brāļu un māsu labums.
Mēs nezinām, kas ir mūsu Tēva rīcībā, kā arī to, kā viņš plāno mūs izmantot. Kāda ir lielāka privilēģija nekā kalpot Dievam pēc viņa gribas?

Svētais tēvs, neļaujiet manai gribai, bet notiek jūsu.

Ja es uzskatu sevi par vergu, es zinu, ka jūsu acīs esmu brīvs.

Es turpināšu tādu, kāds esmu, tik ilgi, kamēr jūs atļaujat man,

un nevienam cilvēkam es saliecu savu ceļgalu.

Lūdzu, godātais tēvs manā pusē,

piešķiriet man drosmi un drosmi,

dod man savu gudrību un garu pārvaldīt.

Patiesi - ko cilvēks man varētu darīt -

atverot savu vareno roku

aizsargājoši.

42
0
Patīk jūsu domas, lūdzu, komentējiet.x