Interesantajā notikumu saplūšanā lasīju Romans 8 manā ikdienas Bībeles lasījumā šodien un Menrova pārdomās komentēt ienāca prātā vakardienas jautājums, it īpaši šis punkts:

“Saskaņā ar WBTS doktrīnu tas ir viens no tiem studiju rakstiem, kas katram JW jutīsies diezgan bezjēdzīgi, jo vienmēr ir kaut kas jāuzlabo. Bet nevienā no apskatītajiem pantiem Bībelē nav skaidri pateikts, ka pie šīm tā saucamajām nepilnībām ir jāpiestrādā, lai tās būtu “pieņemamas” Dievam, lai iegūtu Viņa apstiprinājumu. Es vienmēr domāju, uz ko tas apstiprinājums vedīs? Kāda ir viņa nostāja pret Dievu, kamēr nav saņemts tā sauktais apstiprinājums? ”

Tad, piesakoties tīmekļa vietnēs, es to atradu vērsties pēc palīdzības par patiesību:

“Organizācija ir izveidojusi savienojumu starp dienesta laiku un noteiktu priekšrocību iegūšanu. Nesen man kāds tuvs cilvēks (māte) izjuta tā sekas. Mans advokāts vairs nevar doties uz Voriku un palīdzēt, pat ja viņš ir aktīvs vecākais, jo manas mātes likumā noteiktais darba laiks ir mazs. ”

Vai Jehovas liecinieki ir kļuvuši par 21 farizejiem?st Gadsimts, cenšoties darbos tikt pasludinātiem par taisnīgiem?

Pirms atbildēt uz to, apspriedīsimies kāpēc Romans 8 varētu būt būtiska šai diskusijai.

 “Tāpēc tiem, kas ir savienībā ar Kristu Jēzu, nav nosodījuma. 2 Jo gara likumi, kas dod dzīvību savienībā ar Kristu Jēzu, ir atbrīvojuši jūs no grēka un nāves likumiem. 3 To, ko Bauslība nespēja darīt, jo tas bija vājš caur miesu, Dievs darīja, sūtīdams savu Dēlu grēcīgās miesas līdzībā un grēka dēļ, nosodot miesā grēku, 4 lai bauslības taisnīgā prasība tiktu izpildīta mūsos, kas staigā, nevis pēc miesas, bet pēc gara. 5 Tiem, kas dzīvo saskaņā ar miesu, prāts tiek likts uz miesas lietām, bet tiem, kas dzīvo saskaņā ar garu, uz gara lietām. 6 Prāta pievēršana miesai nozīmē nāvi, bet prāta pievēršana garam nozīmē dzīvību un mieru; 7 jo prāta pievēršana miesai nozīmē naidu ar Dievu, jo tas nav pakļauts Dieva likumiem, un patiesībā tas arī nevar būt. 8 Tātad tie, kas ir harmonijā ar miesu, nevar Dievam patikt. 9 Tomēr jūs esat harmonijā nevis ar miesu, bet ar garu, ja Dieva gars jūsos patiesi mājo. Bet, ja kādam nav Kristus gara, šis cilvēks viņam nepieder. ”(Romantika 8: 1-9)

Es būtu palaidis garām visu jēgu, ja es nebūtu tikai lasījis iepriekšējās nodaļas. Es vienmēr biju ticējis, ka “prāta nodošana miesai” nozīmē domāt par miesiskām vēlmēm, īpaši par nepareizām vēlmēm, piemēram, par miesas darbiem, kas uzskaitīti Galatiešiem 5: 19-21. Protams, domu nodošana šādām lietām ir pretrunā ar garu, taču šeit tas nav Pāvila jautājums. Viņš nesaka: "Beidziet domāt par miesīgiem grēkiem, lai jūs varētu tikt izglābts." Kurš no mums to var apturēt? Pāvils tikko pavadīja iepriekšējo nodaļu, skaidrojot, cik tas ir neiespējami pat viņam. (Romantika 7: 13-25)

Kad Pāvils šeit runā par rūpēšanos par miesu, viņš runā par Mozus bauslības ievērošanu, precīzāk, par taisnošanas ideju, paklausot šim likumam. Miesas apzināšanās šajā kontekstā nozīmē tiekšanos pēc pestīšana ar darbiem. Tas ir veltīgs mēģinājums, kuram lemts izgāzties, jo, kā viņš saka Galatiešiem, “likuma darbu dēļ neviena miesa netiks pasludināta par taisnīgu”. (Ga 2: 15, 16)

Tātad, kad Pāvils nonāk pie 8. nodaļas, viņš pēkšņi nemaina tēmas. Drīzāk viņš gatavojas izklāstīt savu argumentu.

Sākumā viņš kontrastē “gara likumu” ar Mozaīkas likumu, “grēka un nāves likumu” (pret 2).

Tad viņš saista pēdējo ar miesu: “Ko Likums nebija spējīgs izdarīt, jo tas bija vājš caur miesu…” (3. lpp.). Mozus likums nevarēja sasniegt pestīšanu, jo miesa ir vāja; tā nevar perfekti pakļauties.

Viņa arguments līdz šim ir tāds, ka, ja ebreju kristieši mēģināja panākt attaisnošanu vai pestīšanu, paklausot likumiem, viņi domāja par miesu, nevis garu.

“Prāta pievēršana miesai nozīmē nāvi, bet prāta pievēršana garam nozīmē dzīvību un mieru;” (Romantika 8: 6)

Mums jāpatur prātā, ka miesa ir no mums, bet gars ir no Dieva. Mēģinājumi panākt pestīšanu ar miesu ir lemti neveiksmei, jo mēs to cenšamies sasniegt paši - neiespējams uzdevums. Panākt pestīšanu ar Dieva žēlastību caur garu ir mūsu vienīgā iespēja. Tātad, kad Pāvils runā par rūpēšanos par miesu, viņš atsaucas uz centieniem pēc “pestīšanas ar darbiem”, bet domāt par garu nozīmē “pestīšanu ticībā”.

Lai to vēlreiz uzsvērtu, kad Pāvils saka: “Tie, kas dzīvo saskaņā ar miesu, domā par miesas lietām”, viņš nerunā par cilvēkiem, kuru prātu piepilda grēcīgas vēlmes. Viņš atsaucas uz tiem, kas cenšas panākt pestīšanu ar miesas darbiem.

Cik skumji ir jāsaka, ka tas tagad precīzi raksturo situāciju Jehovas liecinieku organizācijā. Publikācijās var atklāti mācīt, ka pestīšana notiek ticībā, bet neskaitāmos smalkos veidos viņi māca pretējo. Tas rada mutisku likumu, kas iefiltrējas JW domāšanā no augšas uz leju līdz vietējam līmenim un rada farizeju domāšanu.

Ir teikts, ka Jehovas liecinieki ir jūdu-kristiešu reliģija, lielu uzsvaru liekot uz jūdu. Tādējādi Jehovas lieciniekiem tiek mācīts uzskatīt sevi par mūsdienu ekvivalentu Izraēlas tautai ar tās likumiem un likumiem. Pakļaušanās organizācijai tiek uzskatīta par vitāli svarīgu izdzīvošanai. Būt ārpus tā nozīmē mirt.  (w89 9 /1 lpp. 19 par. 7 “Atlikušais organizēts izdzīvošanai tūkstošgadē”)

Tas nozīmē, ka mums ir jāatbilst organizācijas noteikumiem un likumiem, kas bieži liedz indivīdam izvēlēties sirdsapziņu. Neievēro un riskē tikt izslēgta no amata, kas nozīmē zaudēt dzīvību.

Šī gada kongresā mēs redzējām videoklipu, kurā attēlots brālis Kevins, kurš atteicās piedalīties īpašā nosodošā sludināšanas kampaņā (tā sauktajā sprieduma vēstījumā), kurā Pārvalde kādā brīdī prasīs visiem iesaistīties. Rezultātā viņš bija kad nāca beigas, no dzīvības glābšanas nosacījumiem nedrīkst būt „Jehovas organizācijā”. Īsāk sakot, lai glābtu, mums ir jābūt organizācijā, un, lai būtu organizācijā, mums jāiet lauka dienestā un jāziņo par savu laiku. Ja mēs neziņosim par savu laiku, mūs neuzskata par organizācijas biedriem un mēs nesaņemsim zvanu, kad pienāks laiks. Mēs nezināsim “slepeno klauvēšanu”, kas ved uz pestīšanu.

Ar to viss neapstājas. Mums jāievēro arī visi pārējie likumi, pat šķietami mazsvarīgie (dilles un ķimeņu desmitā daļa). Piemēram, ja mēs nenorādīsim noteiktu, mutiski noteiktu stundu skaitu, mums tiks liegtas svētā kalpošanas Dievam “privilēģijas”. Citiem vārdiem sakot, Jehova nevēlas mūsu svēto kalpošanu, ja mēs veicam zemākus par draudzes vidējiem rādītājiem, kas nosoda daudzus jebkurā draudzē, jo, lai būtu vidējais rādītājs, dažiem ir jābūt zemāk par to. (Tā ir tikai vienkārša matemātika.) Ja Dievs nevēlas mūsu svēto kalpošanu kādā būvniecības projektā, jo mūsu stundas ir pārāk mazas, kā gan viņš varētu vēlēties, lai mēs dzīvotu Jaunajā pasaulē?

Pat mūsu tērps un kopšana var kļūt par pestīšanas jautājumu. Brālim, kurš valkā džinsus, vai māsai biksīšu tērpā, iespējams, tiks liegta dalība lauka dienestā. Neviens lauka kalpojums nenozīmē, ka kāds galu galā netiek uzskatīts par draudzes locekli, kas nozīmē, ka viņš netiks izglābts caur Armagedonu. Ģērbšanos, kopšanu, apvienošanos, izglītību, atpūtu, darba veidu - sarakstu turpina - visu regulē noteikumi, kas, ja tos ievēro, ļauj lieciniekam uzturēties organizācijā. Pestīšana ir atkarīga no atrašanās Organizācijā.

Šī ir jūdu daļa - farizeja domāšana ar savu mutisko likumu, kas dažus paaugstināja, vienlaikus nomelnot vairākumu. (Mt 23: 23-24; John 7: 49)

Kopumā tas, ko Pāvils brīdināja Romas kristiešus, ir padoms, kuru Jehovas liecinieki nav ievērojuši.  Organizācijas pestīšana nozīmē “domāt par miesu”. Ja ebrejus nevarēja glābt, domājot par Dieva likumiem, kas doti caur Mozu, cik daudz mazāk, ja Organizācijas likumi ņem vērā Jehovas pasludināšanu par taisnīgu?

Meleti Vivlons

Meleti Vivlona raksti.
    12
    0
    Patīk jūsu domas, lūdzu, komentējiet.x