Nesen ir notikušas interesantas notikumu sērijas, kuras atsevišķi ņemot, iespējams, neko daudz nenozīmē, bet kuras kopumā norāda uz satraucošu tendenci.
Pagājušā dienesta gada ķēdes montāžas programmā bija daļa no demonstrācijas, kurā vecāks palīdzēja brālim, kuram bija grūti saprast mūsu jaunāko mācību par “šo paaudzi”. - Mt 24: 34. Galvenā uzmanība bija tāda, ka, ja kaut ko nesaprotam, mums tas vienkārši jāpieņem kā fakts, jo tas notiek caur “Jehovas iecelto kanālu”.
Pēc tam šī ideja tika nostiprināta aprīļa 15, 2012 Skatu torņi rakstā “Nodevība ir draudīga laikmeta zīme”. Šī raksta 10. lappuses 10. un 11. punktā tika norādīts, ka šaubīšanās par kādu “uzticīgā pārvaldnieka” izteikto viedokli būtu līdzvērtīga šaubām par to, ko māca Jēzus.
Dažus mēnešus vēlāk gada rajona konvencijā piektdienas pēcpusdienas daļā ar nosaukumu “Izvairieties pārbaudīt Jehovu savā sirdī” mums teica, ka pat domāšana, ka ticīga verga mācība ir nepareiza, būtu līdzvērtīga Jehovas pakļaušanai pārbaude.
Tagad nāk šī apkalpošanas gada ķēdes montāžas programma ar daļu “Saglabājiet šo garīgo attieksmi - prāta vienotību”. Izmantojot 1. kor. 1:10, runātājs paziņoja, ka “mēs nevaram saturēt idejas, kas ir pretrunā ar Dieva vārdu vai tiem, kas atrodami mūsu publikācijās". Šis pārsteidzošais apgalvojums mūsu publicēto pielīdzina Dieva iedvesmotajam vārdam. Tikai gadījumā, ja jūs domājat, ka tie, iespējams, bija tikai runātāja vārdi, es sazinājos ar aprites pārraugu un viņš apstiprināja, ka formulējums nāk no izdrukātās vadības struktūras. Vai mēs esam nopietni gatavi pielīdzināt to, ko mācām savās publikācijās, ar Dieva iedvesmoto vārdu? Zīmīgi, ka tas tā šķistu.
Aptuveni pusgadsimta laikā, kad esmu bijis Jehovas tautas daļa, es nekad neesmu redzējis šādu tendenci. Vai tas ir atbilde uz daudzu pieaugošo neapmierinātību pagātnes pareģojumu neveiksmes dēļ? Vai vadības padome uzskata, ka viņu pārņemtā vara interpretēt Dieva vārdu mūsu vārdā ir aplenkta? Vai ir kāds brāļu un māsu uzplaiksnījums, kuri klusi pauž neticību un vairs nevēlas akli pieņemt mācīto? Varētu nonākt pie šāda secinājuma, ņemot vērā, ka pēdējā iepriekšminētā ķēdes montāžas daļa prasa interviju ar faktisko “ilggadējs vecākais kurš agrāk kādu Bībeles skaidrojumu (vai organizācijas norādījumu) uzskatīja par grūti saprotamu vai pieņemamu ”. [Pārņemts no kopsavilkuma instrukcijām runātājam]
Padomājiet, ko tas nozīmē. Vidējā shēma satur no 20 līdz 22 draudzes. Pieņemsim, ka vidēji vienā draudzē ir 8 vecākie, lai gan daudzās valstīs tas būtu augsts. Tas dod mums kaut kur starp 160 līdz 170 vecākajiem. No tiem, cik daudzi tiktu ņemti vērā ilgu laiku vecākie? Būsim dāsni un teiksim trešo. Tāpēc, veicot šo uzdevumu, viņiem jātic, ka ievērojamam skaitam šo brāļu ir nopietnas šaubas par dažām mūsu oficiālajām Svēto Rakstu interpretācijām. Cik no šīm “šaubīgajām Thomases” vēlētos piecelties uz shēmas montāžas platformas un izteikt savas šaubas? Vēl mazāks skaits, lai būtu pārliecināts. Tātad Pārvaldes institūcijai jājūt, ka tādu ir pietiekami daudz, lai katra shēma varētu atrast vismaz vienu kandidātu. Tomēr, lai izietu šo procesu, viņiem arī jājūt, ka ļoti ievērojams skaits brāļu un māsu katrā apritē spriež šādā veidā.
Tagad jāatzīmē, ka Tomass šaubījās, kad viņam nevajadzēja. Tomēr Jēzus viņam joprojām sniedza pierādījumus. Viņš vīrieti nepārmeta par šaubām. Viņš neprasīja no Tomasa ticēt tikai tāpēc, ka Jēzus tā teica. Tā Jēzus tika galā ar šaubām - viņš laipni sniedza papildu pierādījumus.
Ja tas, ko jūs mācāt, balstās uz pārliecinošiem faktiem; ja to, ko jūs mācāt, var pierādīt no Rakstiem; tad jums nav jābūt smagam. Jūs varat vienkārši pierādīt jebkuram disidentam savas lietas pareizību, sniedzot aizstāvību, kas balstīta uz rakstiem. (1. Pēt. 3:15.) No otras puses, ja jūs nevarat pierādīt to, kam jūs ticat citiem, jums jāizmanto citas metodes, lai panāktu atbilstību - nekristiskas metodes.
Pārvaldes institūcija nāk klajā ar mācībām, kurām nav paredzēts Svēto Rakstu pamats (jaunākās izpratnes par Mt. 24: 34 un Mt. 24: 45-47 ir tikai divi piemēri) un kas faktiski šķiet pretrunā ar Rakstiem; tomēr mums liek ticēt bez ierunām. Mums saka, ka nepieņemšana nozīmētu apšaubīt Dieva iedvesmoto vārdu. Būtībā mums saka, ka, ja mēs neticam, mēs grēkojam; cilvēkam, kurš šaubās, ir sliktāk nekā bez ticības. (1. Tim. 5: 8)
Šajā situācijā vēl dīvaināk ir tas, ka tai ir pretrunā pašas publikācijas, kurām mums tiek likts ticēt tā, it kā tās būtu Dieva Vārds. Kā piemēru ņemiet šo lielisko rakstu 1. Gada 2012. Novembra numurā Skatu torņi ar nosaukumu “Vai reliģiskā ticība ir emocionāls kruķis?” Kaut arī tiek izvirzīti daudzi pamatoti un pamatoti argumenti, ir skaidrs, ka raksts ir adresēts tiem, kuri ir viltus reliģijā. Vairuma Jehovas liecinieku pieņēmums būtu tāds, ka mēs jau praktizējam to, ko māca raksts, tāpēc mēs esam patiesībā. Bet mēģināsim apsvērt šos jautājumus ar objektīvu un atvērtu prātu, vai ne? Apskatīsim, vai viņi varētu tikai mazliet attiekties uz mums, tāpat kā uz kādu, kurš ir viltus reliģijā.

“Emocionāla kruķis ir pašapmāna, kas liek cilvēkam ignorēt realitāti un neļauj viņam loģiski spriest.” (Par. 1)

Protams, mēs negribētu atbalstīt sevi uz emocionāla kruķa, kas liktu mums ignorēt realitāti un neļautu loģiski spriest. Tāpēc, ja mēs pamatojam jaunu vadības padomes mācību un secinām, ka loģiski tam nav jēgas, kas mums jādara saskaņā ar šo rakstu. Acīmredzot, pieņemot to vienalga, tiktu ignorēta realitāte. Tomēr vai tas nav tieši tas, ko mums lika darīt?

“Daži ticību pielīdzina ticamībai. Viņi saka, ka cilvēki, kas izmanto ticību, nevēlas domāt paši vai atļauj ticamus pierādījumus ietekmēt viņu uzskatus. Šādi skeptiķi norāda, ka tie, kuriem ir spēcīga reliģiskā ticība, ignorē realitāti. ”(Par. 2)

Mēs taču neesam lētticīgi? Mēs neesam tādi, kas “nevēlas domāt paši”, kā arī neignorēsim “stingrus pierādījumus”, kas varētu ietekmēt mūsu pārliecību. Šis pamatojums ir balstīts uz Dieva vārdu, un Pārvalde šo rakstu izmanto, lai iemācītu mums šo patiesību. Tomēr tajā pašā laikā viņi mums māca, ka patstāvīga domāšana ir slikta īpašība. Neatkarīgs no kā vai no kā? Jehova? Tad mēs nevarējām vienoties vairāk. Tomēr, pamatojoties uz iepriekš uzskaitītajiem nesenajiem notikumiem, šķiet, ka viņiem ir jādomā neatkarīgi no pārvaldes padomes.

“Bībelē ir daudz ko teikt par ticību. Tomēr tas nekur nemudina mūs būt klanīgiem vai naiviem. Tas arī neliecina par garīgo slinkumu. Tieši pretēji, tas apzīmē cilvēkus, kuri tic katram vārdam, ko viņi dzird, kā nepieredzējuši, pat muļķīgi. (Sakāmvārdi 14: 15,18) Tiešām, cik muļķīgi būtu mums pieņemt ideju kā patiesu, nepārbaudot faktus! Tas būtu tāpat kā aizsegt acis un mēģināt šķērsot aizņemtu ielu tikai tāpēc, ka kāds mums to liek darīt. ”(Par. 3)

Tas ir lielisks padoms. Tā tam vajadzētu būt, protams. Tas ir padoms, kas ņemts no Dieva Vārda. Tomēr avots, kas mums šeit liek neuzticēties katram vārdam, arī citur mums saka, ka mēs nedrīkstam šaubīties par nevienu vārdu, kas izskanējis no vadības padomes, izmantojot mūsu publikācijas. Viņi šeit no Dieva vārda mums māca, ka “nepieredzējušie un dumjie” tic ticībai katram dzirdētajam vārdam, tomēr viņi arī prasa no mums ticēt visam, ko viņi saka, pat ja mēs tam nevaram atrast pierādījumus. Faktiski, kā mēs šajā forumā esam parādījuši atkal un atkal, pierādījumi bieži ir pretrunā ar to, ko mēs mācām, tomēr mums ir jāignorē šī realitāte un vienkārši jātic.

„Tā vietā, lai veicinātu aklu ticību, Bībele mudina mūs turēt atvērtas tēlainās acis, lai mūs nepieviltu. (Mateja 16: 6.) Mēs paturam acis vaļā, izmantojot savu “saprāta spēku”. (Romiešiem 12: 1.) Bībele mūs māca pamatot pierādījumus un izdarīt pamatotus secinājumus, kas balstīti uz faktiem. ” (4. punkts)

Atkārtosim šo pēdējo teikumu: ”Bībele mūs māca pamatot pierādījumus un izdarīt pamatotus secinājumus, kas balstīti uz faktiem.”  Tas mūs trenē!  Nevis personu grupa, kas savukārt mums saka, kam ticēt. Bībele mūs apmāca. Jehova prasa, lai mēs individuāli pamatotu pierādījumus un izdarītu pamatotus secinājumus, nevis uz to, kam ticību prasa citi, bet gan uz faktiem.

“Vēstulē kristiešiem, kas dzīvo Tesalonikas pilsētā, Pāvils mudināja viņus būt selektīviem tam, kam viņi tic. Viņš vēlējās, lai viņi ”pārliecinātos par visu” (1. Tesaloniķiešiem 5:21). (5. punkts)

Pāvils mudināja kristiešus būt selektīviem, bet vai viņš šodien bija uz zemes, vai šī instrukcija nebūtu pretrunā ar mūsu organizācijas doktrīnu, kas neļauj mums izvēlēties, kuras mācības mēs nepieņemsim? Patiesi, mums ir jātic visam, ko māca Bībele. Par to nav argumentu. Tomēr vīriešu interpretācija ir cita lieta. Bībeles pavēle ​​ir “pārliecināties par visām lietām”. Šis virziens tiek dots katram kristietim, ne tikai tiem, kas mūs vadītu. Kā katrs no mums “pārliecinās”? Kāds ir standarta vai mērierīce, kas jums jāizmanto? Tas ir Dieva vārds un tikai Dieva vārds. Mēs izmantojam Jehovas vārdu, lai pārliecinātos, ka publikācijās mācītais atbilst patiesībai. Bībelē nav neviena noteikuma, kas ļautu mums bez ierunām pieņemt cilvēku mācību.
Ņemot vērā to, kas mums ir mācīts šajā rakstā, ir vismazāk sakot, ka mums joprojām ir vajadzīga beznosacījumu ticība vadības padomes mācībai. Organizācijā, kas patiesību apbalvo tik augstu, ka mēs to faktiski izmantojam kā apzīmējumu, šī divdomība ir neizpratnē. Var tikai pieņemt, ka mēs apejamies pretrunā, domās iedomājoties, ka pārvaldes padomes mācība kaut kādā ziņā ir izņēmums no noteikuma. Ja Jehova mums liek kaut ko darīt, pat ja mēs to nesaprotam; pat ja tas no pirmā acu uzmetiena šķiet pretrunīgi vai nezinātniski (kā sākumā likās rīkojums pret asinīm), mēs to darām bez ierunām, jo ​​Jehova nevar kļūdīties.
Pielīdzinot pārvaldes institūcijas norādījumus ar Visvarenā Dieva norādījumiem, mēs viņiem esam atļāvuši statusa “izņēmums noteikumam” statusu.
Bet kā vadības padome, kas sastāv no nepilnīgiem cilvēkiem un ar briesmīgu nesekmīgu interpretāciju, var ieņemt tik šķietami pārdrošu pozīciju? Izskatās, ka iemesls ir tas, ka viņi ir pārņēmuši Jehovas ieceltā saziņas kanāla apvalku. Tiek uzskatīts, ka Jehova nesazinās tieši ar savu tautu, un viņš to vienkārši neizmanto Jēzum Kristum, bet drīzāk šajā komunikācijas ķēdē ir cilvēku grupa. Vai tā ir Bībeles mācība? Vislabāk to atstāt citā amatā. Pietiek teikt, ka mēs šeit no Svētajiem Rakstiem, kā arī no savām publikācijām esam skaidri pierādījuši, ka esam saskaņā ar pienākumu lai Dievs pamato sevi, pārliecinātos par visām lietām, atsakās akli ticēt katram vārdam neatkarīgi no tā, cik cienījams ir nepilnīgais cilvēka avots, pārskata pierādījumus, ņem vērā faktus un nonākam pie saviem secinājumiem. Bībele iesaka mums neuzticēties cilvēkiem un viņu vārdiem. Mums jāuzticas tikai Dievam Jehovam.
Tagad katram no mums ir jāpaklausa Dievam kā valdniekam, nevis cilvēkiem. (Darbojas 5: 29)

Meleti Vivlons

Meleti Vivlona raksti.
    24
    0
    Patīk jūsu domas, lūdzu, komentējiet.x