Es mazliet lēkāju ar pistoli un komentēju nākamās nedēļas notikumus Skatu torņi. Attiecīgais raksts ir “Nodevība, kas ir draudīga laikmeta zīme!”. Raksta par nodevību un nelojalitāti kontekstā mums ir šī dīvaini satraucošā fragments:
10 Otrs labs piemērs, ko mēs apsvērsim, ir apustulis Pēteris, kurš apliecināja savu uzticību Jēzum. Kad Kristus izmantoja grafisko, figurālo valodu, lai uzsvērtu, cik svarīgi ir ticēt savai drīzumā upurētajai miesai un asinīm, daudziem viņa mācekļiem viņa vārdi likās šokējoši, un viņi viņu atstāja. (Jānis 6: 53-60, 66) Tāpēc Jēzus pagriezās pret saviem 12 apustuļiem un jautāja: “Vai jūs arī nevēlaties iet, vai ne?” Tieši Pēteris atbildēja: “Kungs, pie kā mēs dosimies prom? Jums ir teicieni par mūžīgo dzīvi; un mēs esam ticējuši un uzzinājuši, ka tu esi Dieva Svētais. ”(Jānis 6: 67-69) Vai tas nozīmēja, ka Pēteris pilnībā saprata visu, ko Jēzus tikko teica par savu nākamo upuri? Visticamāk ne. Pat tā Pēteris bija apņēmies būt uzticīgs Dieva svaidītajam Dēlam.
11 Pēteris nepamatoja to, ka Jēzum ir jābūt nepareizam priekšstatam par lietām un ka, ja tam dotu laiku, viņš atkārtotu teikto. Nē, Pēteris pazemīgi atzina, ka Jēzum ir “teicieni par mūžīgo dzīvi”. Tāpat kā šodien mēs reaģējam, ja mūsu kristīgajās publikācijās sastopam punktu, ko “uzticamais stjuarts” ir grūti saprotams vai kas neatbilst mūsu domāšanai ? Mums vajadzētu smagi censties iegūt tā izpratni, nevis tikai gaidīt, ka notiks kādas izmaiņas, lai atbilstu mūsu viedoklim. - Lasiet Lūkas 12: 42.
Svētais Rakstu punkts, kas minēts 10. punktā, ir tāds, ka pat tad, kad Pēteris nesaprata, ko Jēzus domā - pat tad, kad Jēzus teiktais bija šokējošs - Pēteris palika uzticīgs Jēzum. 11. punkta ievads ievada sekundāru punktu, ka Pēteris neapšaubīja Jēzus mācību, kā arī neiedomājās, ka Jēzus būtu kļūdījies un, iespējams, to labotu kādā nākotnē.
Es domāju, ka mēs visi varam piekrist, ka Pēteris rīkojās pareizi un ka, ņemot vērā apstākļus, mēs visi vēlētos viņu līdzināties. Bet kā mēs varam atdarināt Pētera neapšaubāmo lojalitāti?
Šeit veiktā līdzība Jēzus lomā liek Vadošajai padomei kā “uzticīgā pārvaldnieka” balsij. Pētera neapšaubāmajai lojalitātei un grūto mācību pieņemšanai ir jāatbilst tam, kā mēs uztveram jaunas un grūtas izpratnes, kas izriet no Pārvaldes padomes. Ja Pēteris neuzskatīja, ka Jēzus ir kļūdījies, un vēlāk atkāpsies, mums nevajadzētu domāt par Valdes domām. Spēcīgā ietekme ir tāda, ka tas būtu līdzvērtīgs nelojalitātei. Šo nostāju smalki pastiprina fakts, ka pilnībā desmitā daļa raksta par nodevību ir veltīta tieši šim pamatojumam.
Vai man jānorāda, ka Jēzus Kristus un Vadošās padomes mācību salīdzināšana ir nepatiesa līdzība? Viņam patiešām bija mūžīgās dzīves teicieni. Kāds vīrietis vai vīriešu grupa var teikt to pašu? Tad ir fakts, ka Jēzus nekad nekļūdās, tāpēc viņam nekad nevajadzēja atkāpties no teiktā. Valdei ir nācies atkāpties tik daudz reižu, ka vietnē Amazon.com jūs faktiski varat iegādāties grāmatu, kurā ir uzskaitītas mūsu doktrīnas izmaiņas. (Tas ir no atkritējiem, tāpēc neiesaku to iegādāties.)
Ja pēc mūža pieredzes par ilgstošām un lolotām pārliecībām turpina mainīties un reizēm pilnīgi atsakās, ir tendence uz jaunāko nedaudz apšaubāmo interpretāciju izturēties ar zināmu piesardzību, pat satricinājumu, labi ... vai tiešām var vainot ? Vai tā patiešām ir nelojāla rīcība?
Lielākā daļa no mums savu lojalitāti Jēzum Kristum ir saglabājuši neskartu, izmantojot - tikai vienu piemēru - virkni “uzlabojumu”, kas saistīti ar “šīs paaudzes” nozīmi. (Deviņdesmito gadu vidū šie uzlabojumi bija sasnieguši brīdi, kad neviens vairs nezināja, kam mēs ticam par šo tēmu. Es atceros, kā lasīju un pārlasīju skaidrojumu un kasīju galvu.) Kad mēs sakām: “Saglabājiet savu lojalitāti”, tad saprot kā lojalitāti Jēzum, nevis vīrietim vai cilvēku grupai. Protams, mēs turpinām atbalstīt organizāciju un līdz ar to arī tās pārstāvjus, taču lojalitāte vispirms ir jāpateicas Dievam un viņa dēlam. Nenovietosim to tur, kur tas nepieder. Tāpēc jūs, lūdzu, atvainojiet mūs, ja mēs pēc tam, kad esam atkārtoti vīlušies no šīs Svēto Rakstu vietas nepareizās interpretācijas virknes, ar nepacietību lecam pāri jaunākajam vagonam. Fakts ir tāds, ka, lai arī iepriekšējās interpretācijas, lai arī izrādījās nepareizas, tajā laikā bija ticamas; kaut ko nevar teikt par mūsu pašreizējo izpratni.
Agrāk, saskaroties ar interpretāciju, kurai bija maz jēgas (piemēram, Mt. 24:22 piemērošana w74 12/15 749. lpp., 4. punktā) vai arī tā bija ļoti spekulatīva (1925, 1975 utt.) .), mēs bijām apmierināti pacietīgi gaidīt pārmaiņas; vai, ja vēlaties, recant. Arī viņi vienmēr nāca; parasti priekšā ir kāda seju taupoša frāze, piemēram, “Daži ir ieteikuši…” vai pasīvais laiks: “Tas tika domāts ...”. Nesen mēs redzējām “Iepriekš šajā publikācijā ...”, it kā žurnāls būtu atbildīgs. Daudzi ir izteikuši dedzīgu vēlmi redzēt, ka vadības padome uzņemas tiešāku atbildību par šādām izmaiņām. Būtu patīkami uzņemt viņus vai pat mēs, kaut ko nepareizi, būtu visvairāk atsvaidzinoša. Varbūt kādu dienu. Jebkurā gadījumā mēs bijām apmierināti ar gaidīšanu, nedomājot atteikties no ticības. Publikācijas pat ieteica šādu gaidīšanas attieksmi. Bet ne vairāk. Tagad, ja mēs pat domājam, ka vadības padome ir kļūdījusies, mēs esam nelojāli.
Tas ir tikai jaunākais un visspilgtākais aicinājumu lojalitātei un paklausībai Vadības padomei sērijā. Ir mulsinoši, kāpēc šī tēma arvien biežāk parādās publikācijās un sapulces un sanāksmju platformā. Varbūt tas ir tāds, ka ir ļoti daudz uzticīgu vecāku cilvēku, kuri ir redzējuši pārāk daudz spekulāciju drukātā veidā un pārāk daudz doktrīnas mācību apvērsumu. Es neredzu nevienu masveida izceļošanu, jo šie, tāpat kā Pēteris, apzinās, ka vairs nav kur iet. Tomēr viņi arī nav gatavi vienkārši akli pieņemt jebkuru jaunu mācību, kas nāk pa pīpi. Es domāju, ka, iespējams, ir plaši izplatīts, vietējo liecinieku kontingents ar šo viedokli, un Pārvalde nezina, ko no tā domāt. Šie nav daļa no klusa dumpja, bet viņi klusi atlaiž nostāju, ka Pārvaldes padome faktiski vada viņu dzīvi un ka viss, ko Valde saka, ir jāuztver tā, it kā tas būtu cēlies no augstuma. Drīzāk viņi cenšas nodibināt ciešāku saikni ar savu Radītāju, vienlaikus atbalstot pasaules kristīgo brālību.
Tas tik un tā ir mans uzskats. Ja jūtaties citādi, droši komentējiet.
Labi uzrakstīts raksts! Es esmu ziņkārīgs ... Kad jūs šajā rakstā atsaucāties uz atkritējiem, ko jūs domājāt. Kas, jūsuprāt, ir atkritēji?
Derīgs jautājums. Šis raksts tika uzrakstīts pirms vairāk nekā gada, un mans viedoklis par atkrišanu ir kopš tā laika ievērojami mainījies. Es plānoju uzrakstīt plašu ierakstu par šo tēmu, tāpēc, nevis iedziļināties šeit, es tikai teikšu, ka es uzskatu, ka atkrišana ir tāda, kādu to definē Bībele, kas būtiski atšķiras no tā, ko uzskata Organizācija. .
Tehniski runājot, ikviens, kas atrodas šajā vietnē, ir atkritējs, kuru novērtē GB mācība, mēs visi esam šeit, jo mums ir domstarpības ar “patiesību”.
Es personīgi domāju, ka, ja vien GB nesper soli atpakaļ un nepieļauj autonomiju, tad jebkura reforma ir lemta, jo, manuprāt, ir daudz uzticīgu JW, kas elku pielietoja līdz acs āboliem, un šķiet, ka nav kur padoties.