Sveiki visiem!

Man bieži jautā, vai mums ir pareizi lūgt Jēzu Kristu. Tas ir interesants jautājums.

Esmu pārliecināts, ka trinitārietis atbildētu: “Protams, mums jālūdz Jēzus. Galu galā Jēzus ir Dievs.” Ņemot vērā šo loģiku, no tā izriet, ka arī kristiešiem ir jālūdz Svētais Gars, jo saskaņā ar trinitāriešiem Svētais Gars ir Dievs. Interesanti, kā jūs sāktu lūgšanu Svētajam Garam? Kad mēs lūdzam Dievu, Jēzus lika mums sākt lūgšanu šādi: "Mūsu Tēvs debesīs..." (Mateja 6:9). Tātad mums ir ļoti precīzs norādījums, kā uzrunāt Dievu: "Mūsu Tēvs debesīs..." Viņš mums neko neteica par to, kā uzrunāt sevi “Jēzus Dievs debesīs” vai varbūt “ķēniņš Jēzus”? Nē, pārāk formāli. Kāpēc ne "Mūsu brālis debesīs..." Ja brālis ir pārāk neskaidrs. Galu galā jums var būt daudz brāļu, bet tikai viens Tēvs. Un, ja mēs sekojam trīsvienības loģikai, kā mēs lūdzam Dieva trešo personu? Es domāju, ka mūsu attiecībās ar Dievu ir svarīgi saglabāt ģimenisko aspektu, vai ne? Tātad Jahve ir Tēvs, un Ješua ir brālis, lai tas radītu svēto garu… ko? Vēl viens brālis? Nē. Es zinu… “Mūsu onkulis debesīs…”

Es zinu, ka esmu smieklīgs, bet es tikai vedu Trīsvienības atzarus uz to loģisku secinājumu. Redziet, es neesmu trinitāriete. Liels pārsteigums, es zinu. Nē, man patīk vienkāršāks skaidrojums, ko Dievs mums sniedz, lai palīdzētu izprast mūsu attiecības ar viņu — tēva/bērna attiecības. Tas ir kaut kas, ar ko mēs visi varam būt saistīti. Tam nav nekāda noslēpuma. Bet šķiet, ka organizētā reliģija vienmēr cenšas sajaukt šo jautājumu. Vai nu tā ir Trīsvienība, vai arī kaut kas cits. Esmu audzināts kā Jehovas liecinieks, un viņi nemāca Trīsvienību, taču viņiem ir cits veids, kā sajaukt tēva/bērna attiecības, ko Dievs piedāvā ikvienam caur savu Dēlu Jēzu Kristu.

Kā Jehovas lieciniecei jau no mazotnes man mācīja, ka man nav priviliģēta iespēja saukt sevi par Dieva bērnu. Labākais, uz ko varēju cerēt, bija būt viņa draugam. Ja es paliktu lojāls organizācijai un izturētos līdz savai nāvei, un pēc tam augšāmceltos un turpinātu būt lojāls vēl 1,000 gadus, tad, kad beidzās Kristus tūkstošgadu valdīšana, tad un tikai tad es kļūtu par Dieva bērnu, viņa universālā ģimene.

Es tam vairs neticu un zinu, ka daudzi no jums, kas klausās šos videoklipus, man piekrīt. Tagad mēs zinām, ka kristiešu cerība ir kļūt par Dieva adoptētiem bērniem saskaņā ar mūsu Tēva nodrošinājumu, kas tiek samaksāts ar izpirkuma maksu, kas tiek samaksāta par viņa vienpiedzimušā Dēla nāvi. Ar to mēs tagad varam uzrunāt Dievu kā mūsu Tēvu. Bet, ņemot vērā Jēzus svarīgo lomu mūsu glābšanā, vai arī mums vajadzētu lūgt viņu? Galu galā Jēzus mums Mateja evaņģēlija 28:18 saka, ka "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes." Ja viņš ir otrais visu lietu pārzinis, vai tad viņš nav pelnījis mūsu lūgšanas?

Daži saka: "Jā". Viņi norādīs uz Jāņa 14:14, kurā saskaņā ar New American Standard Bible un daudziem citiem ir rakstīts: "Ja jūs Man kaut ko jautāsiet Manā vārdā, Es to darīšu."

Tomēr jāatzīmē, ka sākotnējā amerikāņu standarta versijā nav iekļauts objekta vietniekvārds “es”. Tas skan: “Ja jūs kaut ko lūgsit manā vārdā, es to darīšu”, nevis “ja jūs man kaut ko lūgsit manā vārdā”.

To nedara arī cienījamā karaļa Džeimsa Bībele: ”Ja jūs kaut ko lūgsit manā vārdā, es to darīšu.”

Kāpēc dažās cienījamās Bībeles versijās nav iekļauts objekta vietniekvārds “es”?

Iemesls ir tāds, ka ne visos pieejamos Bībeles manuskriptos tas ir iekļauts. Tātad, kā mēs izlemjam, kuru manuskriptu pieņemt kā uzticīgu oriģinālam?

Vai Jēzus liek mums tieši lūgt viņam lietas, kas mums ir vajadzīgas, vai arī viņš liek mums lūgt Tēvu, un tad viņš kā Tēva aģents — logoss vai vārds — nodrošinās to, uz ko Tēvs viņam liek?

Lai izlemtu, kuru manuskriptu pieņemt, mums ir jāpaļaujas uz vispārēju harmoniju Bībelē. Lai to izdarītu, mums pat nav jāiziet ārpus Jāņa grāmatas. Nākamajā nodaļā Jēzus saka: ”Ne jūs Mani izvēlējāties, bet Es jūs izraudzīju un noteicu, ka tu ej un nesīsi augļus un lai tavi augļi paliktu. visu, ko jūs lūgsit no Tēva Manā vārdā Viņš var jums dot." (Jāņa 15:16 NASB)

Un tad nodaļā pēc tam viņš mums atkal saka: “Un tajā dienā jūs Mani ne par ko nejautāsit. Patiesi, patiesi es jums saku, ja jūs kaut ko lūdzat Tēvam Manā Vārdā, Viņš tev to iedos. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā vārdā; lūdziet, un jūs saņemsiet, lai jūsu prieks būtu pilnīgs." (Jāņa 16:23, 24 NASB)

Patiesībā Jēzus pilnībā izslēdz sevi no lūgumraksta procesa. Viņš turpina piebilst: “Tajā dienā tu lūgsi Manā Vārdā un Es nesaku jums, ka es lūgšu Tēvu jūsu labā; jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un ticējuši, ka Es esmu nācis no Tēva." (Jāņa 16:26, 27 NASB)

Viņš patiesībā saka, ka nelūgs Tēvu mūsu labā. Tēvs mūs mīl, un tāpēc mēs varam ar viņu runāt tieši.

Ja mums vajadzētu jautāt tieši Jēzum, tad viņam būtu jālūdz Tēvam mūsu vietā, bet viņš mums skaidri saka, ka viņš to nedara. Katolicisms to sper soli tālāk, lūgumrakstu iesniegšanas procesā iesaistot svētos. Jūs lūdzat svēto, un svētais lūdz Dievu. Redziet, viss process ir paredzēts, lai mūs attālinātu no mūsu debesu Tēva. Kurš gan vēlas sabojāt mūsu attiecības ar Dievu Tēvu? Jūs zināt, kurš, vai ne?

Bet kā ir ar tām vietām, kur kristieši ir attēloti runājam tieši ar Jēzu, pat iesniedzot viņam lūgumus. Piemēram, Stefans tieši uzsauca Jēzum, kad viņš tika nomētāts ar akmeņiem.

New International Version to atveido šādi: ”Kamēr viņi nomētāja viņu ar akmeņiem, Stefans lūdza: ”Kungs Jēzu, ņem manu garu.” (Apustuļu darbi 7:59)

Bet tas nav precīzs tulkojums. Lielākā daļa versiju to atveido, "viņš sauca". Tas ir tāpēc, ka šeit parādītais grieķu darbības vārds — epikaloumenon (ἐπικαλούμενον), kas ir vispārīgs vārds, kas vienkārši nozīmē “izsaukties”, un nekad netiek lietots saistībā ar lūgšanu.

proseuchomai (προσεύχομαι) = "lūgt"

epikaloumenons (ἐπικαλούμενον) = “izsaukties”

Es nemēģināšu to izrunāt — tas ir izplatīts vārds, kas vienkārši nozīmē “izsaukties”. To nekad neizmanto, atsaucoties uz lūgšanu, kas grieķu valodā ir pavisam cits vārds. Patiesībā šis grieķu vārds, kas apzīmē lūgšanu, nekad nav lietots Bībelē saistībā ar Jēzu.

Pāvils nelieto grieķu vārdu lūgšanai, kad viņš saka, ka lūdzis To Kungu, lai viņš izrauj ērkšķi no viņa sāniem.

“Tāpēc, lai es nekļūtu iedomīgs, man tika dots ērkšķis manā miesā, sātana vēstnesis, kas mani mocītu. Trīs reizes es lūdzu To Kungu, lai tas man to atņem. Bet Viņš man sacīja: "Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks nespēkā ir pilnīgs." (2. Korintiešiem 12:7-9)

Viņš nerakstīja: "Trīs reizes es lūdzu To Kungu", bet tā vietā izmantoja citu vārdu.

Vai šeit ir minēts Kungs, Jēzus vai Jehova? Dēls vai Tēvs? Kungs ir nosaukums, kas tiek lietots aizvietojami starp abiem. Tāpēc mēs nevaram droši pateikt. Pieņemot, ka tas ir Jēzus, mums jādomā, vai tā bija vīzija. Pāvils runāja ar Jēzu ceļā uz Damasku, un viņam bija citas vīzijas, uz kurām viņš atsaucas savos rakstos. Šeit mēs redzam, ka Tas Kungs runāja ar viņu ar ļoti konkrētu frāzi vai ļoti konkrētiem vārdiem. Es nezinu kā jums, bet, kad es lūdzu, es nedzirdu balsi no debesīm, kas man sniegtu mutisku atbildi. Ņemiet vērā, ka es neesmu vienā līmenī ar apustuli Pāvilu. Pirmkārt, Pāvilam bija brīnumainas vīzijas. Vai viņš varētu atsaukties uz Jēzu vīzijā, līdzīgi kā tas bija Pēterim, kad Jēzus runāja ar viņu uz jumta par Kornēliju? Hei, ja Jēzus kādreiz runās ar mani tieši, es viņam, protams, atbildēšu tieši. Bet vai tā ir lūgšana?

Mēs varētu teikt, ka lūgšana ir viena no divām lietām: tas ir veids, kā lūgt kaut ko no Dieva, un tas ir arī veids, kā slavēt Dievu. Bet vai es varu jums kaut ko lūgt? Tas nenozīmē, ka es tev lūdzu, vai ne? Un es varu tevi par kaut ko uzslavēt, bet es atkal neteiktu, ka es tevi lūdzu. Tātad lūgšana ir vairāk nekā saruna, kurā mēs izsakām lūgumus, meklējam vadību vai pateicamies — visu, ko varam darīt attiecībā uz līdzcilvēku vai viņam. Lūgšana ir līdzeklis, ar kuru mēs sazināmies ar Dievu. Konkrēti, tas ir veids, kā mēs runājam ar Dievu.

Manuprāt, tā ir lietas būtība. Jānis par Jēzu atklāj, ka “visiem, kas Viņu uzņēma, tiem, kas ticēja Viņa vārdam, Viņš deva tiesības kļūt par Dieva bērniem – bērniem, kas nav dzimuši no asinīm, ne no cilvēka vēlēšanās vai gribas, bet dzimuši no Dieva ”. (Jāņa 1:12, 13 BSB)

Mēs nesaņemam pilnvaras kļūt par Jēzus bērniem. Mums ir dotas pilnvaras kļūt par Dieva bērniem. Pirmo reizi cilvēkiem ir dotas tiesības saukt Dievu par savu personīgo Tēvu. Kādu privilēģiju Jēzus mums ir darījis iespējamu: saukt Dievu par Tēvu. Manu bioloģisko tēvu sauca Donalds, un ikvienam uz zemes bija tiesības viņu saukt vārdā, bet tikai man un manai māsai bija tiesības viņu saukt par tēvu. Tāpēc tagad mēs varam saukt Visvareno Dievu par “tēti”, “tēti”, “abu”, “tēvu”. Kāpēc mēs negribētu to pilnībā izmantot?

Es nevaru pieņemt likumu par to, vai jums vajadzētu lūgt Jēzu vai nē. Jums jādara tas, ko liek sirdsapziņa. Bet, pieņemot šo lēmumu, apsveriet šīs attiecības: ģimenē jums var būt daudz brāļu, bet tikai viens tēvs. Tu runāsi ar savu vecāko brāli. Kāpēc ne? Bet diskusijas ar savu tēvu ir atšķirīgas. Tie ir unikāli. Jo viņš ir tavs tēvs, un tāds ir tikai viens.

Jēzus mums nekad nav licis lūgt viņu, bet tikai lūgt Viņa Tēvu un mūsējo, viņa Dievu un mūsējo. Jēzus deva mums tiešu līniju pie Dieva kā mūsu personīgā Tēva. Kāpēc mēs negribētu to izmantot pie katras iespējas?

Atkal es neizvirzu noteikumu par to, vai ir pareizi vai nepareizi lūgt Jēzu. Tā nav mana vieta. Tas ir sirdsapziņas jautājums. Ja vēlaties runāt ar Jēzu kā viens brālis otram, tas ir atkarīgs no jums. Bet, runājot par lūgšanu, šķiet, ka ir atšķirība, kuru ir grūti noteikt, bet viegli pamanīt. Atcerieties, ka Jēzus lika mums lūgt debesu Tēvu un mācīja, kā lūgt mūsu Tēvu debesīs. Viņš nekad nav licis mums lūgties pats pie sevis.

Paldies, ka skatījāties un atbalstījāt šo darbu.

Lai iegūtu papildinformāciju par šo tēmu, skatiet saiti šī videoklipa apraksta laukā. https://proselytiserofyah.wordpress.com/2022/08/11/can-we-pray-to-jesus/

 

 

Meleti Vivlons

Meleti Vivlona raksti.
    16
    0
    Patīk jūsu domas, lūdzu, komentējiet.x